Kalambūri

Matusuns

Es vērsīšos. Pievērsīšos darbiem. Tā mēs vērsīsimies, pievērsīsimies un būsim pievērsušies. Pilni.

Tātad, vērsīsimies. Pēc tam briedīsimies, stirnosimies, kazosimies, suņosimies... Vau-vau!

Kāds izskatās cilvēks piesuņojies? Mēdz teikt - piekabatot. Es to piekabatoju, kaut kas līdzīgs - privatizēju. Tad piesuņoties varētu nozīmēt situāciju, kad cilvēku kāds suns ir pieņēmis par savu saimnieku. Jebšu piecilvēkojies. Varbūt pieļaužojies. O, jā, tas ir ļoti draudzīgs suns.

Uzbriedināt putru. Varbūt uzstirnot? Izklausās diezgan smalki. Pat tievi. Tieva stirna. Briedinot, kļūst biezāks, kuplāks, bet uzstirnojot, vai pareizāk, nostirnojot, paliek tievāks. Visam ir pretstats. Tā jāir.

Ērgļoties - tas jau salīdzināms ar dižošanos - spārni plati kā ērglim. Ui, kā Reihstāga ērglim? Nē, Aeroflotes ērglim.

Pārsita degunu. Piesarkanoja. Piesarkaņoja - arī labi.

Un tad piedzima pamperators un piebrūnoja visas mellenes.

Pavasarī viss piezaļo. Rudenī - aizzaļo prom un nosarkaņojas gatavs. Pēc tam sabrūno, bet ne piebrūno, jo piebrūno tikai pamperators.

Ziemā viss baltojas. Ai, kā baltojas. Atbaltojas un baltojas līdz aizbaltojas. Un tad atkal piezaļo. Un tā uz riņķi. Visu laiku riņķojas. Un labi, ka tā. Citādi kvadrātotos un baigi grabētu. Citam taisnstūrotos un trijstūrotos, ai, ka zils gar acīm. Bet labi ir, kad riņķojas. Tā apaļi visiem.

Gaismu visiem!

Tags: