LA.lv: Gadsimtiem par spīti. Dace Judina ciemos pie kuršu ķoniņu dzimtas Tontegodēm


(Foto no privātā arhīva)

Šajā rakstā: Pašiem savas zilās asinis / Lepnas, šerpas, strādīgas, mutīgas / Lauki, zirgi un teātris / Vārda spēks / Laikmeti un piedzīvojumi / Kas raksturo kārtīgu tontiņu?

No Ordeņa lēņu grāmatas līdz ķoniņu brīvciemu atjaunošanai, no plikšķināšanas pa salda alus peļķēm uz galda līdz sudrabkaltām mēlenēm, no sūra darba līdz sirds gavilēm, no senām zintīm līdz teātrim. Dzimta, pār kuru laikam nav varas, – kuršu ķoniņienes Tontegodu Kates pēcteču zars.

Nu, dieniņa! Tontiņi (Tontegodu mīļvārdiņš) mūs sagaida, cienīgi sasēduši ap galdu, uz kura smaržo pašcepti pīrāgi un augļu rausis (gara acīm redzam burbuļsaktas, kuplos brunčus un medalus krūkas, lai labāk veiktos dižošanās), gatavi aizvest septiņu gadsimtu senā ceļojumā.

Pašiem savas zilās asinis

Tālajā 1320. gadā kuršu ķoniņu Tontegodu dzimta no vācu ordeņa saņēma lēņu grāmatu – oficiālu apliecinājumu savam īpašajam brīvciemu iedzīvotāju statusam un privilēģijām zvejot, medīt, mantot, brīvi pārvietoties un strādāt savā labā, nevienam nepakļaujoties. Šīs īpašās tiesības gadsimtu gaitā centušies apstrīdēt gan vācu baroni, gan citvalstu valdnieku ielikteņi, taču ķoniņiem izdevies tās iztiesāt un noturēt. Dzimtas saglabāšanas nolūkā ķoniņi turējušies savrup, arī precības notikušas ķoniņciemu ietvaros, taču laiks ieviesis korekcijas – lēnis sadalījies daudzos puduros, brīvciemos un dzimta pamazām sazarojusies.

“Tontegodes ir vecākā dzimta Latvijā,” stāsta Gunta Megne-Sirmā, kuršu ķoniņienes Kates Tontegodes mazmazmeita. Dzimtas vēsture ir viņas bakalaura darba tēma, beidzot Kultūras akadēmiju; pētījumi joprojām turpinās. Par laimi, Tontegodēm ar “pagātnes izrakumiem” sokas vieglāk nekā citu dzimtu pētniekiem, jo kopš neatkarības atjaunošanas par kuršu ķoniņiem interesējušies daudzi vēsturnieki, un, pateicoties Janīnai Kursītei, 2007. gadā noticis pirmais ķoniņu saiets, kurā piedalījusies arī toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

“Tādā ziņā esam lutināti – mūsu dzimtā saglabājusies normāla pēctecība un vēsturiskais mantojums, bez pārrāvumiem un melnajiem plankumiem. Tas ļauj turēt taisnu muguru, nejautājot – kas es esmu?, bet gan – ko es ar to visu gribu iesākt? Gribētu domāt, ka mēs to arī darām,” noteic Gunta, liekot saprast, ka dižciltīgas dzimtas nav tikai anglosakšu zemēs.

“Kad man jautā, kāpēc esmu tāda – valdonīga, ar vairākiem pāriem slotu –, arvien atbildu – tāpēc, ka ķoniņu asinis tāpat kā īlenu maisā nenoslēpsi,” bilst Līga. Viņai taisnība – rāmiņš nevarētu vairāk nekā trīsdesmit gadu piepildīt Kuldīgas kultūrtelpu. Un rāmiņi neuzņemtos tādu milzu darbu – atjaunot un celt gaismā bijušo ķoniņu godību. Šādu projektu lolo Kristapa sieva Rita: “Padomju laikā, kad mūsu mammas strādāja no saules līdz saulei, par šīm lietām nebij laika domāt un nebij arī vēlams. Toties tagad ir īstais laiks pagodināt senčus.”

Mazliet baiss ir nostāsts par septiņiem ķoniņu ciemiem (četri Turlavā, Vārmē, Snēpelē un Padurē), vecajiem ozoliem un kapsētām. Ozoli sargājuši mājas, un, kad sabrukusi pēdējā māja, satrūdējis arī pēdējais ozols. Tik nu kapsētā veļi vēl sargājot savus ozolus…

 

“Tieši tāpēc, lai atkal celtu visu gaismā, gribam Ķoniņciemā, vienā no mūsu īpašumiem, ierīkot visu tā, kā bijis senlaikos, – ar pavardu, maizes krāsni, manteļskursteni –, un sarīkot lielo kuršu ķoniņu dzimtu saietu.” Rita priecājas – darbi rit pilnā sparā: Turlavā nodibināta biedrība “Dižavots”, notiek māju atjaunošana, jācer, ka izdosies paspēt līdz zīmīgajam divdesmitajam…

Lepnas, šerpas, strādīgas, mutīgas

“Manai mammai Otīlijai divdesmitajā būtu apaļš simts,” apcerīgi pasmaida Līga. Un aizvijas atmiņu pavediens par Pliķu ciema Tontegodu Kati un viņas Ādamu, kurš agri aizgājis taisaulē, atstādams sievu ar divām meitām – Līzi un Otīliju, kurām ne tikai nācies agri kļūt pieaugušām, bet pa naktīm (lai kaimiņi neredz un nesmejas!) darīt vīrus darbus – art, sēt, pļaut. Varenas sievas bijušas – pat miežu maisu kā nieku nesušas!

Līze izgājusi par sievu pie Žaņa Tontegodes, kas diemžēl izrādījies vējpistole un atstājis viņu ar trim bērniem – Kristapu, Ritmu un Āriju – un nebeidzamiem lauku darbiem. Toties jaunākā māsa Otīlija iecirtusies – nē, viņa Tontegodi neņemšot, vārds par garu! Un apprecējusi Arvīdu Salmgriezi, puisi no pašu ciema, skolasbiedru, kuru savulaik kacēdamās grūdusi visdziļākajās dubļu peļķēs… spoži nospieģelēto kurpju dēļ. Otīlijas ģimenē precēšanās uz malu iegājusies, un nu šai atzarā ir Salmgrieži, Brenči (Otīlijas meita Līga), Megņi un Sirmie (Līgas meita Gunta).

Otīlija bijusi varena sieva – dūšīga strādniece, runātāja, dancotāja un dziedātāja (sapņojusi par vokālām mācībām un Operu, bet… karš), lieliska pīrāgu un kūku cepēja, bet pāri visam – nepārspējama rokdarbniece un audēja. Arī Līga mantojusi nemierīgo iedabu – uz vietas nosēdēt nespēj, skrien kā raķete, rau, jaunībā strādājusi gan pie tēva dzelzsbetona rūpnīcā, gan ar bērniem, gan skaitļiem (izskolojusies par grāmatvedi), bet visu mūžu atdevusi kultūrai. Smejas vien: “Tolaik man nebij laika ne precēties, ne vīru pieturēt, ne bērnu godīgi pasaulē palaist (meita Gunta ķiķina), droši vien nomirt ar nebūs laika. Vai brīnums, ka nabaga bērns, vaicāts, ko darīs, kad pieaugs, neko citu kā kultūras darbu izdomāt nespēja? Mana draudzene gan viņu brīdināja: bērniņ, ne–e–evajag, maizītei ar sviestiņu gan sanāks, bet desiņa būs jāpiedomā…”

Lai nu kā, Gunta ne tikai izvēlējās studēt šo pašu jomu, bet ilgus gadus strādā Kuldīgas vēstures, tagad – Rīgas Jūgendstila muzejā; ceļo laikā un pārtop dažādos tēlos, vada pasākumus. Par tantes vēlējumu atjoko: “Esmu sapratusi – lai saglabātu formu un ietiktu tērpā, daudz nav jāēd.”

Apmēram tikpat (ne)nopietna ir viņas iepazīšanās ar vīru Anriju. 2007. gadā, ar teatralizētu uzvedumu braucot uz Brīvdabas muzeju prezentēt Daces Priedes grāmatu “Mēnesstars pār jūru”, abi… kā saskatījušies zem koka (priedes!), tā… jau astoto gadu precētu ļaužu godā. Kā sadzīvo? Tāds ar tādu, Anrijs smej – raganiņa velnu atradusi. Labi, ka mājā netrūkst mīklas rullīšu…

Anrijs Sirmais beidzis Kultūras akadēmijas aktierus, strādā Leļļu teātrī, komponē mūziku, vada pasākumus. Lai gan – abi kopā pie radošiem projektiem gandrīz netiek. Tik aizņemti!

Jā, Anrija senčos ir gan viena no senākajām Austrijas hercogu dzimtām fon Erharti (arī slavenā okeāna pārlidotāja Amēlija Erharte), kuru divi brāļi atprecējušies uz Latviju – viens kļuvis par desu meistaru, otrs par lidmašīnu konstruktoru; gan Sirmie – visa kuplā Sirmo saime cits citam rada – gan diriģents, gan pavārs, gan dzejniece Dina Bitēna-Sirmā, gan komponists Atvars Sirmais, kuri radījuši bezgala dziļo un skaisto dziesmu “Tēvzemei” (“Es savai zemītei…”). Un Anrija vectēvam savulaik piederējusi Snēpeles muiža, taču viņš, būdams azartiskas dabas, aizlaidis to kārtīs.

Lauki, zirgi un teātris

Otras Tontegodu māsas Līzes zarā divi no trim bērniem (māsas Ritma un Ārija) jau veļos. Toties Kristapam varena sieva Rita, braša meita Inga un znots Ģirts (abi iepazinušies ballē, Snēpeles muižā), un mazmeita Igeta – reta vārda īpašniece, pašapzinīga, smuka, sprauna un rosīga būtne.

Rita, dzimusi liepājniece, ir krietni jaunāka par Kristapu. Atceras – kad viņai bijuši pieci gadiņi, kopā ar vecākiem pārcēlušies uz Pliķiem, viņš jau krievos gājis. Vai toreiz skuķēnam prātā nācis, ka puisis ar vecmodīgo vārdu reiz būs viņas vīrs? Bet, rau, pabeigusi Kazdangas tehnikumu, izskolojusies par agronomi; šamais strādājis par iecirkņa mehāniķi; tik ilgi darba darīšanās vadājis ar mašīnu, līdz aizvedis uz Kuldīgas zagsu…

Šā zara Tontegodes ir lauksaimnieki – gan paši, gan meita Inga pilnībā izbaudījuši visus neatkarīgo zemnieku jaukumus – saimniecību ar 70 slaucamiem lopiem turējuši no 1992. līdz 2011. gadam, kad nolēmuši – viss, pietiek bendēt veselību un nervus, darīs ko citu. Un nu ņemas, lai Ķoniņciemā iekoptu kultūrvēsturisku, sendienām atbilstošu vietu, kur notikt ikgadējiem ķoniņu pasākumiem. Jau otro gadu Ūsiņdiena Ķoniņciemā pulcē vairāk nekā divsimt apmeklētāju. Šodien lielais sapnis ir par visu kuršu ķoniņu kopā sanācienu 2020. gadā.

Kristapa un Ritas meita Inga, tāpat kā visas dzimtas sievas, prot un spēj visu – kopj māju, vāra un šmorē, cep kūkas, tramda ciparus, kopā ar vīru spēlē teātri (“ērmojas un ķēmojas”), četrdesmit gados izdomājusi RPIVA izmācīties par matemātikas skolotāju, un nu šīs zināšanas nodod meitai Igetai, kura pēc komerczinību apgūšanas prāto par kultūras menedžmenta studijām Kultūras akadēmijā. Būs pašiem sava “Dižavotu” pārvaldniece!

“Redz, Tontegodes cēlušies no Pliķu ciema, bet nu sanāk, ka vienīgie, kas Turlavā palikuši, esam mēs!” prāto Kristaps, atviegloti nopūšoties – labi, ka Rīgā vēl esot trīs brālēni ar dēliem, Tontegodu uzvārda nesējiem. “Tā viņš ir – visi Tontegodes, tuvāki vai tālāki, ir mūsu radi!”

Vārda spēks

Mēdz teikt – vārds nosaka likteni. Tontegodu vārda cilme tiek saistīta ar vikingiem, bet nozīme skaidrota kā “tonte”– mājas gars, “gode” – vecākais, priesteris, iezīmējot tiešu saikni ar ķoniņiem kā brīvcilvēkiem, stingra, pasmaga rakstura īpašniekiem, dziedniekiem, zintniekiem.

Samērā nesen, 2013. gadā, mākslinieki Ilze Lībiete un Juris Ivanovs izstrādājuši Tontegodes dzimtas ģerboni – zirgs ar puskailu jātnieku, divi putni, zars, čūska… Kā vēsta nostāsti, Pliķu ciema vīri kara laikā kaili uz zirgiem pārpeldējuši upi, atraisījuši ienaidnieka laivas un izglābuši savējos. Zirgi arī tāpēc, ka brīvciemniekiem bijusi privilēģija – zirgu pasts, zirgu maiņa, zirgu stacijas, zirgu lazarete. Putni – gudrība, brīvība. Čūska – mūžība, gudrība, viedums, zintis.

Ķoniņu ciemos teju katra sieva pratusi dziedināt, un jau senie hronisti rakstījuši – “kurā mājā ej iekšā, tur ragana priekšā”, tā apliecinot seno dziedniecības zināšanu esamību. Cita starpā, mēļo, ka vienai no zintniecēm bijusi arī melnā grāmata, bet par tās likteni vēsture klusē.

“Rau, mūsu Otīlija – mācēja i rozi glābt, i saraustīšanos ar vārdiem apturēt, i rokas uzlikt, bet šodien, kad dakteri sūta pie tantiņām, dienas laikā ar uguni nesameklēsi,” Līga cemmīgi noteic.

Interesanti, ka Peniķu zars vairāk pievērsies militārajai jomai, Tontegodes – garīgajām sfērām, dziedināšanai un kultūrai. “Kas katram nolikts, tas dzīvē jādara, tad viss sanāks,” teic Gunta.

Laikmeti un piedzīvojumi

Vaicāti, kā lielie laikmetu grieži – Napoleona karš, Piektais gads, revolūcija, abi pasaules kari, izvešanas, padomju laiki – ietekmējuši dzimtas likteņus, klātesošie ilgi domā. Bijis jau visādi, taču pieaugušie ar bērniem par šīm lietām centušies lieki nerunāt. “Priekš kam tev jāzina?” Un viss.

“Cik zinu, manai otrai vecmammai, Salmgriežu tēvamātei, brālis bija sarkanais latviešu streļķis. Mans tēvs dzimis 1922. gadā, un Otrajā pasaules karā viņam iznāca pabūt gan vācu, gan krievu armijā, no abām viņš aizbēga un slēpās pie vecmāmiņas kūtī, speciāli ierīkotā govs silē. Laikam tak kāds bija redzējis… Krievi, viņu meklēdami, sili sašāva… Labi, ka tobrīd tur neviena nebija. Tēvs pēc tam aizgāja mežā,” stāsta Līga. Kad tēvs 67 gadu vecumā nomiris, viņa, skapi kārtodama, atradusi mazu burtnīciņu ar Arvīda Salmgrieža dzīves notikumu pierakstu.

Abas lielās deportācijas ne Līzes, ne Otīlijas ģimenes tieši nav skārušas – vai nu tāpēc, ka ķoniņi laika gaitā sen zaudējuši savas teiksmainās bagātības un visi bijuši darba cilvēki “no rokas mutē” (ko paņemsi no mātes ar trim maziem bērniem?), vai arī, pateicoties ciešajai kopībai, – “pašu vidū stukaču nebija”. Daži attālāki paziņas, viensētnieki, kuri, solītos amerikāņu glābējus gaidīdami, nav gribējuši iet kolhozā vai nav spējuši samaksāt soda naudas un nodevas, – tie gan aizvesti…

“Ja kāds notikums neskar tieši, tas tomēr atstāj pēdas apziņā, sajūtās un dzimtas atmiņā,” bilst Gunta. Padomju gadi bijuši dikti smagi – gan Līzei, kura no tumsas līdz tumsai vergojusi kolhozā, gan Otīlijai maizes ceptuves svelmē. “Viena lieta mums visiem kopīga – visi Tontegodes, aizprecētie un ieprecētie, ir ļoti strādīgi, mēs nevaram bez darba nosēdēt,” Līga piemin omiņu Otīliju, kurai, deviņdesmit gados taisaulē aizejot, stellēs palicis aizsākts audekls. Tādas ir gan Līga, gan Rita. Bet Guntai patīk jokoties – viņas mīļākā tautasdziesma ir šī: Slinka, slinka es meitiņa / Slinka mana māmuliņa / Dod, Dieviņi, man atrast / Vēl slinkāku vīramāti! Taču nekā – vīramāte arī nemiera gars. Labi, ka ar slapju lupatu vagā nedzen (joks, protams!).

Kas raksturo kārtīgu tontiņu?

Skarbs humors (ziemā mirt nevar, jo bēriniekiem sals kājas, vasarā arī ne – saskābs rasols), liela mute, runātīgums, dižošanās (ciemos neēdīs, lai nepadomā, ka mājās nav ko ēst) un apcelšanās, amizanti izteicieni (smukam jau nekā navajag; nu kā tev ar tiem prātiem?; Kalmuižas klebeklis; ko bāz’s visām pudelēm par korķ’?), tieksme būt smukam (arī deviņdesmit gadu vecumā uz godiem nevar ģērbt reiz jau vilktu kostīmu!), avantūrisms (kamēr radagabali ķoniņsvētkos līksmojas, Omiņš uz savu galvu iekāpj autobusā un kopā ar svešu brigādi aizlaiž ekskursijā), bet galvenais – dziļš un sirsnīgs dāsnums visās nozīmēs. Un mūzika – daudzi spēlē kādu instrumentu, un visi dzied!

Ak, un vēl… Alus, protams, alus! Turklāt – ar alu lielākā rikte sieviešiem – darījušas, garšojušas, bet svētkos, pie galda sēdēdamas, saldu miestiņu piedzērušas, ar saujām pa galdu plikšķinot, lielījušas savu turību, villaines, govis, vīrus un bērnus, protams, nopeļot pārējās! Kārtīgs tontiņš vismaz reizi mūžā (bērnībā) ir tā sagaršojies alu, ka gulējis plāceniski, – tā gājis i Līgai, i Ritai ar brāli. Dažam gadījies, ciemos braucot un no ragavām krītot, glābt alus mučeli. Citam – ačgārni uz zirga jāt un pāri galvai piezemēties.

Šodien visu paaudžu Tontegodu sievas riktē īstos ķoniņu tērpus – ar sudrabā kaltām mēlenēm, burbuļsaktām un visu, kā klājas. Pukojas par rumpjiem, kuriem vajadzētu vertikālas strīpas, lai šlankāk izskatās (tādu, redz, neesot!) un par kārtīgu audumu trūkumu (Omiņš gan noaustu!).

Par kurzemniekiem mēdz teikt – skarbi, lepni, nepieņem… Iespējams. Mums ar Kurzemes ļaudīm cita pieredze – ja pieņem, tad pamatīgi. Un tad var i paplēst jokus par divbeņķsēdētājiem politiķiem, gaidāmo pliko skrējienu Jāņos, astoņām trakām pirtniecēm un bakardi rumu, i parunāt par teātra šausmu stāstiņiem (nolūzušas galvas, lidojošas rokas un beigtas nāriņas), i noklausīties mistisku kriminālstāstu no Anrija dzimtas krājumiem, i uzsprāgt smieklos par Ritas dzelžainā nopietnībā izteikto atziņu – sieviete ir kā grāmata, ko vīrietim lasīt mūža garumā, un uz bibliotēku iet nevar!

Raksta autors: Dace Judina-Nīmane

Raksta pirmā publikācija: 2017. gada 17. jūnijs, http://www.la.lv/gadsimtiem-par-spiti-koninienes/