LA.lv: Nīmaņu dzimtas detektīvs. Saldū salido ap 40 savējo; dižmātei apritēs apaļš simts!


(Nīmaņu dzimtas dižbilde tapusi šī gada 15. aprīlī, Saldū, Omes Martas Emīlijas mājā.)

Šajā rakstā: Omīte simtgadniece / Latvijas meistars boksā / Piecas paaudzes līdzās / Mīļš bardaciņš, kas jākopj.

Liepāja, Saldus, Brocēni, Mērsrags, Sabile – Kurzeme, Rīga, Īrija, Norvēģija. Tik plaši bija Kurzemes Nīmaņu pēdu nospiedumi brīdī, kad sakrita visas mozaīkas daļas un Lieldienās Saldū, Nīmaņmājās notika dzimtas salidojums. Omīte gan purpinājusi: ko nu skries te visi! – bet mazmeitas atsmējušas: nevajadzēja precēties ar Latvijas boksa meistaru Kārli Nīmani!

Omīte simtgadniece

Dzimtas dižmātei Martai Emīlijai Nīmanei šogad apritēs apaļš simts. Bagāts, piepildīts un svētīts mūžs; kupla un sazarota dzimta – četri bērni, piecpadsmit mazbērni, divdesmit trīs mazmazbērni (šogad gaidāmi vēl četri mazuļi) un mazmazmazdēliņš.

Dzimusi Friča un Emmas Kārkliņu ģimenē, Marta Emīlija uzaugusi un skolā gājusi Saldū. Friča dzimtā puse ir Okte (Nurmuiža), bet Emmas ģimenei bijušas dzirnavas Kuldīgā. Tēvs melderis, ģimenē pieci bērni, māte agri nomirusi. Emmas brāļi pieaugot aizskrējuši uz Rīgu.

Desmitajā klasē, vēl skolā, Marta ar smagu encefalītu nokļuvusi Stradiņu slimnīcā, Rīgā; veco ārstu meistarība izglābusi. Vēlāk Marta turpat mācījusies medicīnas kursos. Gribējusi palīdzēt citiem (šo vēlmi mantojušas Martas meitas Gunta un Māra).

Martas tēvs Fricis un mamma Emma pirms kāzām dzīvojuši Sabilē, tad atnākuši uz Saldu un sākuši saimniekot tukšā vietā – desmit gados (1927–1937) pa baļķim vien uzcēluši ģimenes mājiņu. Sākumā gājis grūti, taču Fricis piepratis smalko ādmiņa arodu – istabaugšā gadiem atradies ādu stiepjamais dēlis, tīrāmie rīki un ziepjakmens. “Žēl, nepaprasījām opītim recepti, tagad dzimtā daudz mednieku, visādas ādiņas, nevarējām atrast, kas sastrādā,” sūrojas Friča mazmeita Gunta.

Ar savu nākamo vīru, slaveno bokseri Kārli Nīmani, Marta Emīlija iepazinusies zaļumballē, kurp viņu aizvilinājusi labākā draudzene. Kārlis tobrīd dienējis Latvijas armijā, bet kā aktīvam sportistam viņam bijis brīvāks režīms – strādājis par pavāru, bieži piedalījies sacensībās, paretam ticis brīvsolī. Kārlis viņu uzlūdzis uz deju, un abi nodejojuši valsi mūža garumā.

To, ka čempiņš grasās Martu precēt, pirmais uzzinājis meitas tēvs Fricis Kārkliņš, kuram Kārlis nācis lūgt meitas roku, un tikai pēc tam – pati iecerētā…

Četrdesmitie sākās ar kāzām un meitas Māras piedzimšanu, tad iedunējās karš, un, neilgi padzīvojuši Liepājā, kur Kārlis strādājis Ērenpreisa filiālē, jaunie atgriezās Saldū, kur drošāk.

Latvijas meistars boksā

Kārlis Nīmanis piedzima Jukuma un Annas Nīmaņu piecbērnu ģimenē kā jaunākais no trim dēliem. Agrā zēnībā tēvs viņu uz astoņiem gadiem nodevis lauku darbos pie Kušķu saimnieka, kurš piedāvājis ņemt par audžudēlu. Taču Kārlis gribējis uz pilsētu. Atgriezies ģimenē, mācījies par mehāniķi. Lielie brāļi strādājuši par maizniekiem, Jēkabs – no sirds, Valdis – gariem zobiem (cepēja arods viņam nepatika).

Kārlis dabūjis darbu fabrikā, bet brīvajos brīžos vecākais brālis Jēkabs viņu pievērsis boksam (1930). Kādu brīdi abi pat kopā trenējušies b/s “Olimpija”. Jau no pirmā gada (1931) Kārlis sācis gūt panākumus, 1938. gadā savā (spalvas) svara kategorijā izcīnījis Latvijas meistara nosaukumu, ko noturējis arī 1939. un 1940. gadā, un kļuvis par Liepājas un Latvijas boksa leģendu – neuzvaramo Nīmani.

Lai gan tievs, pasīka un smalka auguma, viņš bija muskuļots, sīksts, ātrs un nenogurdināms. Pāršķirstot 40. gadu “Kurzemes Vārdu” un “Sportu”, lasāmas cildinošas atsauksmes – par boksera stingro raksturu un treniņu režīmu trīsreiz nedēļā, meža skrējieniem, spēju iziet ringā ar augstu temperatūru, sakautajiem igauņiem, leišiem, poļiem un holandiešiem, par uzvarām, kad citi komandas biedri zaudē, par 107 cīņām, no kurām vinnēta 101 (1942. g., KV).

Tomēr ikvienai medaļai ir ēnas puse. Kārlim nācies saskarties arī ar netīro sportu – totalizatoriem un pavēli – šo spēli nedrīkst uzvarēt. “Paps bija ārkārtīgi taisnprātīgs un godīgs,” stāsta Gunta. “Pateicis – par naudu nestrādāšu! – viņš to cīņu nezaudēja, no lielā sporta aizgāja, nodibināja savu boksa sekciju un darbojās kā treneris, mācīdams puišus, sevišķi grūti audzināmos.” Kārlis pratis atrast tiem pieeju, iekarot uzticību un disciplinēt, bet puiši trenera dēļ bijuši gatavi uz visu. Iespējams, meistara tituls un trenera darbs Kārli un viņa ģimeni baigajos sarkanā terora un visur esošo glūņu gados paglāba no izsūtīšanas – titulēti sportisti un treneri bija vajadzīgi arī padomju varai.

“Tēvs visu mūžu bija latviski, nacionāli noskaņots,” stāsta Gunta. “Ne ar vienu nečupojās, izvairījās no lieliem pasākumiem. Negribēja, lai stājamies pionieros, taču skolā mūs piespieda.”

Varām mainoties un sākoties karam, izcilais sportists saņēmis piedāvājumus no poļu, vācu un holandiešu sporta klubiem – pārcelties turp ar ģimeni pie visa gatava. Taču palicis Latvijā.

Liktenis ģimeni pasaudzējis – kara laikā, kad daudzi izvēlējās atstāt Latviju, dodoties pāri jūrai, arī Nīmaņi par to prātojuši, taču ģimenē tikko piedzimis mazais, un viņi pārdomājuši. Kuģis, ar ko plānots braukt, izejot no Liepājas ostas, sabumbots un nogrimis. Tātad providencei bijuši citi plāni.

Vēlākos gados Kārlis strādājis par mehāniķi, mācējis salabot jebko, radies pat teiciens – ja Kārlis to nevar sataisīt, tad nevarēs neviens.

Labos brīžos – lustīgs, uz jokiem, ikdienā – ārkārtīgi stingrs un prasīgs gan pret sevi, gan bērniem – visam savs laiks, katrai lietai sava vieta. Meitas tēvam runāt pretī nedrīkstēja, mājās jābūt, kad noteikts, katrai savi darbi darāmi. Ome Marta saimniekojusi pa māju un grūtos brīžos lāpījusi ģimenes budžetu ar rokdarbiem un pīrādziņiem. “Lai nu kā, viņi mūs četras izskoloja un palaida dzīvē,” teic Gunta. Opītis Kārlis aizsaulē aizgājis pirms 21 gada.

Piecas paaudzes līdzās

Līdz ar arhīvu atvēršanu un draudžu grāmatu digitalizāciju pagātni pētīt vieglāk, un Nīmaņu klans, tāpat kā citas dzimtas, meklē senčus. Šobrīd apzinātas sešas paaudzes. Ja apstiprināsies fantastiskā hipotēze, ka Kurzemes Nīmaņu zaram varētu būt kopīgas saknes ar Liepājas pirmo izdevēju Johanu Viktoru Nīmani, būs deviņas. Priekšā vēl daudz minējumu līkloču un arhīva putekļu.

Tikmēr salidojumā Saldus mājā zem viena jumta tiekas piecas paaudzes – no vecvecvecmāmiņas līdz mazmazmazdēliņam. Ap četrdesmit savējo. Ja ierastos visi, būtu pāri simtam.

Visbagātākā ir Martas un Kārļa vecākās meitas Māras ģimene – deviņi bērni, no tiem seši dēli. Māsām Anitai trīs (Dace, Agnese, Kaspars), Indrai divi (Gatis, Līga), Guntai viens bērns (Mārtiņš). Anitas saime ir Freimaņi, Indras – Lignicki un Birznieki, Guntas – Andruševici.

Nīmaņu uzvārdu tālāk nes tikai Māras vecākais dēls Guntis un viņa dēls Jānis, tāpēc Gunta meita Kristīne dēliņam Rihardam vēlas izgādāt dubultuzvārdu – bērna tēva un vectēva. Pārējie astoņi – Alvis, Dagnis, dvīņi Kārlis un Juris, Liene, Ilze, Māra un Oskars – ir Ķevļu asiņu, kas, kā smejas Guntas tante, “straujākas nekā Nīmaņiem, visi īsti žipčiki – šiverējas, ne mirkli nestāv mierā”.

Tā varētu teikt. Šajā zarā iezīmējas kopīga tendence – agri izskriet lielajā dzīvē, veidot ģimenes un laist pasaulē mazuļus, un, lai kā ietu, rūpēties par savējiem. Visi Ķevļu bērni precējušies, jau ar bērniem (pat mazbērniem!), izņemot jaunāko, Oskaru, smagās tehnikas vadītāju ostā, mutīgu vīru, kurš gan goda sardzē pie Brīvības pieminekļa stāvējis, gan misijā Kosovā bijis, tikai savu skaisto Agnesi neprec, lai kā vilktu uz zoba – neķer lašus, bildini Agnesi tepat un tūlīt! Nevarot, neesot līdzi riktīgā gredzena, baranku taču pirkstā nevilksi…

Starp citu, Nīmaņu dzimta mierīgi varētu deklarēt neatkarīgu karaļvalsti, jo viņu vidū pārstāvēti teju visi arodi – automehāniķi, atslēdznieki, celtnieki, šoferi, saldētavu speciālisti, metinātāji, jūrnieki, zivju meistari, grāmatveži, skolotāji un sociālie pedagogi, aukles, mediķi, aptieķnieki, tulki, reklāmisti. Pat politiķi, viesnīcnieki, basketbolisti, U-18 hokejisti, futbolisti un topoši dziedātāji!

Protams, tāpat kā daudzas latviešu ģimenes, arī viņus skārusi ekonomiskās emigrācijas elpa – ducis savējo aizbraukuši peļņā uz Īriju un Norvēģiju. Liene, princesīšu Alises un Ances mamma, saka: “Kopš tētis aiz mākonīša, ar diviem mazajiem Latvijā darbu atrast grūti – nav, kur atstāt bērnus; vasarā uz pāris mēnešiem aizbraukšu peļņā uz ārzemēm, meitiņas tikmēr paliks pie omes.”

Te iezīmējas nianse, par kuru Anitas meita Dace (dzimtas kurbulis) rūgti noteic: “Man kā tālmācības skolotājai ļoti gribētos pievērst aizbraucēju (arī brāļa) ģimenes latviešu valodas un kultūras mācībām. Viņi mājās runā angliski, bet es uzskatu – ir svarīgi uzturēt latvisko saikni un nezaudēt dzimtenes sajūtu.” Zinot Daces kuršu spītu un “divas slotas – lidošanai un kārtības ieviešanai”, ticu, ka izdosies.

Mīļš bardaciņš, kas jākopj

Vaicāti, kā izjūt piederību tik lielai dzimtai (pāri par simts dvēseļu!), mājinieki apjūk… – Bardaciņš. Mājīgi. Mīļi. Droši. Vairāk problēmu. Ir, kur atbraukt. Forši, ka tik daudz savējo…

Kārlis rezumē: “Man ir tā – kad aizbraucu uz Mērsragu, vienas dienas par maz, divu – par daudz.”

Agrāk dzimtas sanākšanas (ne tikai uz Omes jubilejām) kūrējusi Māras tante, nu šis pienākums kādam jāpārņem. Kuplā saime vienisprātis – IR jāatrod laiks būt kopā, vienalga, vai nu tas būtu pēkšņi izsludināts, vai stingri noteikts datums reizi gadā. “Nekādu atrunu – saņemas, sabīda laikus un tiekas vasarā, piemēram, Mērsragā!” Kārlis pieliek punktu.

Re, kā – laikam jau mēs, komponista Artura Nīmaņa vectēvam Jēkabam Nīmanim (maizniekam, ne slavenajam doktoram!) pēdas dzīdami, būsim izdarījuši ko labu!

Dzimtas jaunākie aizbrauc pie Agneses uz Brocēniem – tur vakarā būs kārtīga sadziedāšanās, bet mēs ar Arturu vēl brīdi uzkavējamies pie omītes un Guntas.

Šķirstām albumus, priecājamies par skaistajiem Latvijas laika cilvēkiem “bez špakteļa” un par kaligrāfiskajiem rokrakstiem bilžu otrajās pusēs (secinām, ka rokraksti pārmantojas). Izrunājam arī klusāku tēmu – Kārļa brāļa Jēkaba traģisko, mīļā miera labad noslēpumā turēto aiziešanu un dzimtas vecajo pienākumu pēcnācēju priekšā – sasiet pārtrūkušos un pārrautos pavedienus, lai pēc gadiem kādam atkal nenāktos lasīt kopā vēstures mozaīkas akmentiņus.

Raksta autors: Dace Judina-Nīmane

Raksta pirmā publikācija: 2017. gada 23. maijs, http://www.la.lv/dzimtas-detektivs-nimanu-gaume/