Socportālu "posts"

Notiekošais sociālajos portālos, kur vairumā tomēr "tiekamies" ar pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem, diskutējam par mums svarīgām tēmām. To mēs nevaram izdarīt ar seniem draugiem, jo viņi, visbiežāk, nav līdzās reālajā dzīvē, bet tur - sociālajos portālos - viņiem ir cits skatījums uz to pielietojumu. Tādā veidā mēs varam zaudēt un zaudējam vecos draugus no reālās dzīves, bet "iegūstam" domubiedrus virtuālajā vidē. No vienas puses tas nav slikti, no otras - nav arī labi. Reālajā dzīvē, satiekot vecos draugus, var zust pieturas punkts, no kura atsākt komunicēt, jo esot vienam vienā vidē, otram citā, izpratne par notiekošo sabiedrībā un valstī var atšķirties. Sociālajos portālos tas ir saasināti, jo par katru nieku, ja gribas ar kādu parunāt, tad uzrodas bariņš, kas visu noliegs, visus nolamās, padarīs diskusiju par mēslu bedri, izaicinot tās dalībniekus uz kašķi. Savukārt reālajā dzīvē viss ir daudz mierīgāk - kur divi diskutē, ja pienāk trešais, tad tam ir jābūt ļoti labi pazīstamam, lai varētu piedalīties diskusijā. Savukārt, ja reālajā dzīvē kāds traucēs apspriest nopietnās problēmas, var beigties arī ar fizisku izrēķināšanos. Cilvēki to nav aizmirsuši un tieši tāpēc daudzi pielīp pie datoru ekrāniem un sociālajiem portāliem, jo tur - neviens tev neiesitīs, ja palaidīsi muti. Tas pats attiecas uz masu mediju rakstiem ar komentāriem.

Tā ir negatīvā puse visam, kas moderns šodien - virtuālā vide.

Bet ir arī cita puse. Ja pērn tomātu stādiņus omīte varēja nopirkt, bet šogad nē, tad reālajā dzīvē tu pat neuzzināsi iemeslu, kāpēc tā. Tas tevi ne mazākā mērā neuztrauks. Bet virtuālajā vidē, apspriežoties ar citiem aktīviem cilvēkiem, top skaidrs iemesls šim un arī citiem notikumiem. Tas varbūt ir NĪN, ko omīte nomaksājusi un viss - vairs neko atļauties nevar. Esot reālajā dzīvē, aiz kulisēm notiekošais paliek aiz kulisēm, bet virtuāli mēs vēl varam apspriesties gan ar zinošiem cilvēkiem, gan ar sabiedriskiem darbiniekiem, gan ar ministriem, kuri arī aktīvi komunicē virtuālajā vidē, ko arī esmu izmantojis. Reālajā dzīvē es pat iedomāties nevarētu kaut ko vaicāt vai teikt ministram, vai citam valsts aparāta darbiniekam.

Žēl, ka daudzajās diskusiju cīņās nepiedalās draugi. Kur kurais noklīdis, iebāzis galvu smiltīs - "ja es dzīvošu klusi, tad ar mani nekas nenotiks" - jā, pateicoties šādai attieksmei arī valsts tiek nozagta. Pa kluso.